Flexion:trutinare

trutinare (Konjugation) (Latein)

zurück zu trutinare

Infinite Formen

Infinitive
	Infinitiv Präsens	Infinitiv Perfekt	Infinitiv Futur
Aktiv	trutināre	trutināvisse	trutinātūrum, -am, -um esse
Passiv	trutinārī	trutinātum, -am, -um esse	trutinātum īrī
Partizipien
	Präsens Aktiv	Perfekt Passiv	Futur Aktiv
	trutināns	trutinātus, -a, -um	trutinātūrus, -a, -um
Gerundium, Gerundivum, Supina
Gerundium	Gerundivum	Supinum I	Supinum II
trutinandī	trutinandus, -a, -um	trutinātum	trutinātū

Finite Formen

Imperativ

Person	Präsens		Futur
	Aktiv	Passiv	Aktiv	Passiv
Sg. 2. Pers.	trutinā!	trutināre!	trutinātō!	trutinātor!
Sg. 3. Pers.			trutinātō!	trutinātor!
Pl. 2. Pers.	trutināte!	trutināminī!	trutinātōte!
Pl. 3. Pers.			trutinantō!	trutinantor!

Indikativ und Konjunktiv

Präsens
	Aktiv		Passiv
Person	Indikativ	Konjunktiv	Indikativ	Konjunktiv
Sg. 1. Pers.	trutinō	trutinem	trutinor	trutiner
Sg. 2. Pers.	trutinās	trutinēs	trutināris	trutinēris
Sg. 3. Pers.	trutinat	trutinet	trutinātur	trutinētur
Pl. 1. Pers.	trutināmus	trutinēmus	trutināmur	trutinēmur
Pl. 2. Pers.	trutinātis	trutinētis	trutināminī	trutinēminī
Pl. 3. Pers.	trutinant	trutinent	trutinantur	trutinentur
Text
Imperfekt
	Aktiv		Passiv
Person	Indikativ	Konjunktiv	Indikativ	Konjunktiv
Sg. 1. Pers.	trutinābam	trutinārem	trutinābar	trutinārer
Sg. 2. Pers.	trutinābās	trutinārēs	trutinābāris	trutinārēris
Sg. 3. Pers.	trutinābat	trutināret	trutinābātur	trutinārētur
Pl. 1. Pers.	trutinābāmus	trutinārēmus	trutinābāmur	trutinārēmur
Pl. 2. Pers.	trutinābātis	trutinārētis	trutinābāminī	trutinārēminī
Pl. 3. Pers.	trutinābant	trutinārent	trutinābantur	trutinārentur
Text
Futur I
	Aktiv		Passiv
Person	Indikativ	Konjunktiv	Indikativ	Konjunktiv
Sg. 1. Pers.	trutinābō		trutinābor
Sg. 2. Pers.	trutinābis		trutināberis
Sg. 3. Pers.	trutinābit		trutinābitur
Pl. 1. Pers.	trutinābimus		trutinābimur
Pl. 2. Pers.	trutinābitis		trutinābiminī
Pl. 3. Pers.	trutinābunt		trutinābuntur
Text
Perfekt
	Aktiv		Passiv
Person	Indikativ	Konjunktiv	Indikativ	Konjunktiv
Sg. 1. Pers.	trutināvī	trutināverim	trutinātus, -a, -um sum	trutinātus, -a, -um sim
Sg. 2. Pers.	trutināvistī	trutināveris	trutinātus, -a, -um es	trutinātus, -a, -um sīs
Sg. 3. Pers.	trutināvit	trutināverit	trutinātus, -a, -um est	trutinātus, -a, -um sit
Pl. 1. Pers.	trutināvimus	trutināverimus	trutinātī, -ae, -a sumus	trutinātī, -ae, -a sīmus
Pl. 2. Pers.	trutināvistis	trutināveritis	trutinātī, -ae, -a estis	trutinātī, -ae, -a sītis
Pl. 3. Pers.	trutināvērunt	trutināverint	trutinātī, -ae, -a sunt	trutinātī, -ae, -a sint
Text
Plusquamperfekt
	Aktiv		Passiv
Person	Indikativ	Konjunktiv	Indikativ	Konjunktiv
Sg. 1. Pers.	trutināveram	trutināvissem	trutinātus, -a, -um eram	trutinātus, -a, -um essem
Sg. 2. Pers.	trutināverās	trutināvissēs	trutinātus, -a, -um erās	trutinātus, -a, -um essēs
Sg. 3. Pers.	trutināverat	trutināvisset	trutinātus, -a, -um erat	trutinātus, -a, -um esset
Pl. 1. Pers.	trutināverāmus	trutināvissēmus	trutinātī, -ae, -a erāmus	trutinātī, -ae, -a essēmus
Pl. 2. Pers.	trutināverātis	trutināvissētis	trutinātī, -ae, -a erātis	trutinātī, -ae, -a essētis
Pl. 3. Pers.	trutināverant	trutināvissent	trutinātī, -ae, -a erant	trutinātī, -ae, -a essent
Text
Futur II
	Aktiv		Passiv
Person	Indikativ	Konjunktiv	Indikativ	Konjunktiv
Sg. 1. Pers.	trutināverō		trutinātus, -a, -um erō
Sg. 2. Pers.	trutināveris		trutinātus, -a, -um eris
Sg. 3. Pers.	trutināverit		trutinātus, -a, -um erit
Pl. 1. Pers.	trutināverimus		trutinātī, -ae, -a erimus
Pl. 2. Pers.	trutināveritis		trutinātī, -ae, -a eritis
Pl. 3. Pers.	trutināverint		trutinātī, -ae, -a erunt