Flexion:deverti
dēvertī (Konjugation) (Latein)
Bearbeiten
zurück zu deverti
Infinite Formen
Bearbeiten| Infinitive | |||
|---|---|---|---|
| Präsens | dēvertī | ||
| Perfekt | dēvertisse | ||
| Futur | — | ||
| Partizipien | |||
| Präsens | dēvertēns | ||
| Perfekt | — | ||
| Futur | — | ||
| Gerundium, Gerundivum, Supina | |||
| Gerundium | Gerundivum | Supinum I | Supinum II |
| dēvertendī | dēvertendus, -a, -um | — | — |
Finite Formen
BearbeitenImperativ
Bearbeiten| Person | Präsens | Futur | ||
|---|---|---|---|---|
| Sg. 2. Pers. | dēvertere! | dēvertitor! | ||
| Sg. 3. Pers. | dēvertitor! | |||
| Pl. 2. Pers. | dēvertiminī! | |||
| Pl. 3. Pers. | dēvertuntor! | |||
Indikativ und Konjunktiv
Bearbeiten| Präsens | ||||
|---|---|---|---|---|
| Person | Indikativ | Konjunktiv | ||
| Sg. 1. Pers. | dēvertor, dēvertō |
dēvertar, dēvertam | ||
| Sg. 2. Pers. | dēverteris, dēvertis |
dēvertāris, dēvertās | ||
| Sg. 3. Pers. | dēvertitur, dēvertit |
dēvertātur, dēvertat | ||
| Pl. 1. Pers. | dēvertimur, dēvertimus |
dēvertāmur, dēvertāmus | ||
| Pl. 2. Pers. | dēvertiminī, dēvertitis |
dēvertāminī, dēvertātis | ||
| Pl. 3. Pers. | dēvertuntur, dēvertunt |
dēvertantur, dēvertant | ||
| Text | ||||
| Imperfekt | ||||
| Person | Indikativ | Konjunktiv | ||
| Sg. 1. Pers. | dēvertēbar, dēvertēbam |
dēverterer, dēverterem | ||
| Sg. 2. Pers. | dēvertēbāris, dēvertēbās |
dēverterēris, dēverterēs | ||
| Sg. 3. Pers. | dēvertēbātur, dēvertēbat |
dēverterētur, dēverteret | ||
| Pl. 1. Pers. | dēvertēbāmur, dēvertēbāmus |
dēverterēmur, dēverterēmus | ||
| Pl. 2. Pers. | dēvertēbāminī, dēvertēbātis |
dēverterēminī, dēverterētis | ||
| Pl. 3. Pers. | dēvertēbantur, dēvertēbant |
dēverterentur, dēverterent | ||
| Text | ||||
| Futur I | ||||
| Person | Indikativ | Konjunktiv | ||
| Sg. 1. Pers. | dēvertar, dēvertam |
|||
| Sg. 2. Pers. | dēvertēris, dēvertēs | |||
| Sg. 3. Pers. | dēvertētur, dēvertet | |||
| Pl. 1. Pers. | dēvertēmur, dēvertēmus | |||
| Pl. 2. Pers. | dēvertēminī, dēvertētis | |||
| Pl. 3. Pers. | dēvertentur, dēvertent | |||
| Text | ||||
| Perfekt | ||||
| Person | Indikativ | Konjunktiv | ||
| Sg. 1. Pers. | dēvertī | dēverterim | ||
| Sg. 2. Pers. | dēvertistī | dēverteris | ||
| Sg. 3. Pers. | dēvertit | dēverterit | ||
| Pl. 1. Pers. | dēvertimus | dēverterimus | ||
| Pl. 2. Pers. | dēvertistis | dēverteritis | ||
| Pl. 3. Pers. | dēvertērunt | dēverterint | ||
| Text | ||||
| Plusquamperfekt | ||||
| Person | Indikativ | Konjunktiv | ||
| Sg. 1. Pers. | dēverteram | dēvertissem | ||
| Sg. 2. Pers. | dēverterās | dēvertissēs | ||
| Sg. 3. Pers. | dēverterat | dēvertisset | ||
| Pl. 1. Pers. | dēverterāmus | dēvertissēmus | ||
| Pl. 2. Pers. | dēverterātis | dēvertissētis | ||
| Pl. 3. Pers. | dēverterant | dēvertissent | ||
| Text | ||||
| Futur II | ||||
| Person | Indikativ | Konjunktiv | ||
| Sg. 1. Pers. | dēverterō | |||
| Sg. 2. Pers. | dēverteris | |||
| Sg. 3. Pers. | dēverterit | |||
| Pl. 1. Pers. | dēverterimus | |||
| Pl. 2. Pers. | dēverteritis | |||
| Pl. 3. Pers. | dēverterint | |||