Flexion:asservare

asservare (Konjugation) (Latein)

zurück zu asservare

Infinite Formen

Infinitive
	Infinitiv Präsens	Infinitiv Perfekt	Infinitiv Futur
Aktiv	asservāre	asservāvisse	asservātūrum, -am, -um esse
Passiv	asservārī	asservātum, -am, -um esse	asservātum īrī
Partizipien
	Präsens Aktiv	Perfekt Passiv	Futur Aktiv
	asservāns	asservātus, -a, -um	asservātūrus, -a, -um
Gerundium, Gerundivum, Supina
Gerundium	Gerundivum	Supinum I	Supinum II
asservandī	asservandus, -a, -um	asservātum	asservātū

Finite Formen

Imperativ

Person	Präsens		Futur
	Aktiv	Passiv	Aktiv	Passiv
Sg. 2. Pers.	asservā!	asservāre!	asservātō!	asservātor!
Sg. 3. Pers.			asservātō!	asservātor!
Pl. 2. Pers.	asservāte!	asservāminī!	asservātōte!
Pl. 3. Pers.			asservantō!	asservantor!

Indikativ und Konjunktiv

Präsens
	Aktiv		Passiv
Person	Indikativ	Konjunktiv	Indikativ	Konjunktiv
Sg. 1. Pers.	asservō	asservem	asservor	asserver
Sg. 2. Pers.	asservās	asservēs	asservāris	asservēris
Sg. 3. Pers.	asservat	asservet	asservātur	asservētur
Pl. 1. Pers.	asservāmus	asservēmus	asservāmur	asservēmur
Pl. 2. Pers.	asservātis	asservētis	asservāminī	asservēminī
Pl. 3. Pers.	asservant	asservent	asservantur	asserventur
Text
Imperfekt
	Aktiv		Passiv
Person	Indikativ	Konjunktiv	Indikativ	Konjunktiv
Sg. 1. Pers.	asservābam	asservārem	asservābar	asservārer
Sg. 2. Pers.	asservābās	asservārēs	asservābāris	asservārēris
Sg. 3. Pers.	asservābat	asservāret	asservābātur	asservārētur
Pl. 1. Pers.	asservābāmus	asservārēmus	asservābāmur	asservārēmur
Pl. 2. Pers.	asservābātis	asservārētis	asservābāminī	asservārēminī
Pl. 3. Pers.	asservābant	asservārent	asservābantur	asservārentur
Text
Futur I
	Aktiv		Passiv
Person	Indikativ	Konjunktiv	Indikativ	Konjunktiv
Sg. 1. Pers.	asservābō		asservābor
Sg. 2. Pers.	asservābis		asservāberis
Sg. 3. Pers.	asservābit		asservābitur
Pl. 1. Pers.	asservābimus		asservābimur
Pl. 2. Pers.	asservābitis		asservābiminī
Pl. 3. Pers.	asservābunt		asservābuntur
Text
Perfekt
	Aktiv		Passiv
Person	Indikativ	Konjunktiv	Indikativ	Konjunktiv
Sg. 1. Pers.	asservāvī	asservāverim	asservātus, -a, -um sum	asservātus, -a, -um sim
Sg. 2. Pers.	asservāvistī	asservāveris	asservātus, -a, -um es	asservātus, -a, -um sīs
Sg. 3. Pers.	asservāvit	asservāverit	asservātus, -a, -um est	asservātus, -a, -um sit
Pl. 1. Pers.	asservāvimus	asservāverimus	asservātī, -ae, -a sumus	asservātī, -ae, -a sīmus
Pl. 2. Pers.	asservāvistis	asservāveritis	asservātī, -ae, -a estis	asservātī, -ae, -a sītis
Pl. 3. Pers.	asservāvērunt	asservāverint	asservātī, -ae, -a sunt	asservātī, -ae, -a sint
Text
Plusquamperfekt
	Aktiv		Passiv
Person	Indikativ	Konjunktiv	Indikativ	Konjunktiv
Sg. 1. Pers.	asservāveram	asservāvissem	asservātus, -a, -um eram	asservātus, -a, -um essem
Sg. 2. Pers.	asservāverās	asservāvissēs	asservātus, -a, -um erās	asservātus, -a, -um essēs
Sg. 3. Pers.	asservāverat	asservāvisset	asservātus, -a, -um erat	asservātus, -a, -um esset
Pl. 1. Pers.	asservāverāmus	asservāvissēmus	asservātī, -ae, -a erāmus	asservātī, -ae, -a essēmus
Pl. 2. Pers.	asservāverātis	asservāvissētis	asservātī, -ae, -a erātis	asservātī, -ae, -a essētis
Pl. 3. Pers.	asservāverant	asservāvissent	asservātī, -ae, -a erant	asservātī, -ae, -a essent
Text
Futur II
	Aktiv		Passiv
Person	Indikativ	Konjunktiv	Indikativ	Konjunktiv
Sg. 1. Pers.	asservāverō		asservātus, -a, -um erō
Sg. 2. Pers.	asservāveris		asservātus, -a, -um eris
Sg. 3. Pers.	asservāverit		asservātus, -a, -um erit
Pl. 1. Pers.	asservāverimus		asservātī, -ae, -a erimus
Pl. 2. Pers.	asservāveritis		asservātī, -ae, -a eritis
Pl. 3. Pers.	asservāverint		asservātī, -ae, -a erunt